7:00

Ir 7:00 no rīta un lai paspētu uz pirmo lekciju ir steidzami jāceļas. Ļoti kaitinošā tonī, kā jau katru darbadienas rītu, atsāk skanēt modinātājs. Tas izdod ne tikai skaņu, bet arī zilganu gaismu, kurā knapi saskatāmi pulksteņa cipari. Ir kaitinoši ar to samierināties, bet ir jāatver acis un jāizkustina gan rokas, gan rumpis, lai spētu kaitinošo modinātāja toni apturēt un liktu beigt tam visai mājai signalizēt, ka laiks beigt gulēt ir tieši šobrīd. Manam modinātajam nepietiek tikai ar pogas nospiešanu, lai to apturētu. Tas ir jāpaceļ un jāpagriež ar pietiekamu inerci un rītam neraksturīgu veiklumu, lai spētu to apklusināt. 7:00 ir manis izvēlētais laiks, lai celtos uz lekciju, kura sākas 8:30 un atrodas LU galvenajā ēkā Raiņa bulvārī 19. Jebkas vēlāk par šo laiku apdraud manas izredzes nokļūt tur pirms lekcijas sākuma un jebkas agrāk par šo laiku ir vienkārši bezmērķīga spītēšana visumam un manis ieņemtajam, nogurdinošajam kursam pretī bakalauram. Kā es ceļos, tiek pārkāpta simboliska robeža starp dienu un nakti. Tiklīdz es atveru acis tā nakti nomaina rīts, tiklīdz es pieceļos kājās tā dusu nomaina nomoda un tiklīdz es atveru aizkarus, tā naksnīgo, tumšo guļamtelpu nomaina saules apspīdēta istaba, kurā gatavoties mācību gaitām.