Mežs

Viena no nemainīgajām realitātēm dzīvojot Mežciemā ir, kā to pēc rajona nosaukuma varētu noprast, mežs. Ar to šeit ir vienmēr jārēķinās. Mežs apskauj Mežciemu gandrīz no visām debespusēm. Nebraucot cauri vai garām mežam, ārā no rajona var izkļūt vienīgi uz Pļavniekiem, kur ceļš ved gar, likumsakarīgi, pļavu. Mūsdienās jaunapbūve šīs stingrās robežas padara neskaidrākas un vietām šis apgalvojums par rajonu, kas apskauts ar mežu, sāk zaudēt patiesumu, tomēr pagaidām, lai nokļūtu no Mežciema uz centru, vienmēr būs jābrauc cauri mežam. Lai arī kādu transportu izvēlētos, šis apgalvojums paliek patiess. Tā ir kā ik rīta rutīna, kaut kas paredzams, mainīgajā Rīgas ainavā, paceļam uz universitāti. Vai nu caur Biķernieku, vai Šmerļa meža ceļu, braucot nāksies novērot ātri garām pazibošus koku stumbrus un ēnainos sūnu klajumus. Ja pēkšņi braucot ar transportu no Mežciema neredzu mežu, zinu, ka uz Universitāti es tiešām nebraucu.